Parunāsim par pieņemšanu

Es esmu mamma Miķelim, kuram šovasar svinēsim jau septīto dzimšanas dienu. Miķelim ir cerebrālā trieka un epilepsija. Viņš nestaigā, patstāvīgi nevar apsēsties un tikai pēdējos divus gadus ir sācis ar mums komunicēt vārdiem. Neirologs Miķeļa diagnozi pirmo reizi vārdos izteica, kad viņam bija gads un trīs mēneši. Visspilgtāk no tās dienas atceros vīra vārdus: “Diagnoze neko nemaina. Tas ir tas pats puika kas bija, pirms iegājām kabinetā.” Un tā arī bija - dēliņš bija tas pats, bet es iekšēji jau biju sākusi mainīties.
 

Kas īsti ir pieņemšana?

Kopš tā laika, visbiežāk saņemtais padoms ir: “Tev tas ir jāpieņem. Kad Tu pieņemsi to, paliks vieglāk.” Kas īsti ir tā mistiskā “pieņemšana”, par ko visi runā?

Pieņemšana vairāk par visu ir sērošanas process. Mēs sērojam, ne tikai par kāda nāvi, bet arī citiem smagiem zaudējumiem - savu vai cita slimību, šķiršanos, darba zaudējumu vai, šajā gadījumā, nepiepildītu sapni par veselu bērnu un ikdienišķu dzīvi.

Pieņemšanas process ir salīdzināms ar četrām sērošanas stadijām. Tām cauri iziet ne tikai īpašo bērniņu mammas un tēti, bet arī māsas un brāļi, vecvecāki un citi bērna dzīvē iesaistītie cilvēki. Saprotams, ka visilgākais un grūtākais šis process ir vecākiem. Taču ir reizes, kad arī, piemēram, vecmāmiņas iestrēgt kādā no šīm stadijām, kas var apgrūtināt ģimenes kopējo spēju pieņemt situāciju un arī savstarpējo komunikāciju.
 

Pirmā stadija - šoks un noliegums

Pirmā sērošanas stadija ir šoks un noliegums, kad jūtamies kā sastinguši, neticam notikušajam un domājam, ka tas ir joks un nevar būt taisnība.

Atceros, kad piedzima Miķelis, es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš būs vesels. Tagad atskatoties, spilgti spēju saskatīt savu tā laika noliegumu. Tā kā viņš dzima priekšlaicīgi, pirmo dzīves gadu mēs bijām regulārā ārstu uzraudzībā. Lai arī Miķeļa attīstība acīmredzami kavējās un viņš nebija tipisks zīdainis, es nepārtraukti pieķēros tikai labajām lietām, ko pamanīju un ko teica ārsti. Un tiešām bija ārsti, kas teica, ka viss būs labi, ka Miķelis izskatās vesels. Tomēr bija arī ārsti, kas centās vērst mūsu uzmanību uz atšķirībām un iespējamajiem riskiem. Bet es nemitīgi meklēju attaisnojumus un vienkārši negribēju dzirdēt un redzēt “slikto”. Man šis laiks bija gadu ilgs. Gadu! Un manas acis beidzot atvērās tikai brīdī, kad gada vecumā Miķelis pirmo reizi apvēlās.
 

Otrā stadija - dusmas.

Tad nāca dusmu laiks un neizskaidrojama vēlme atrast vainīgo. Un vainot varēja jeb ko - sevi, ārstus, nepareizu ārstēšanu, Dievu, likteni, viens otru… Mūsu ģimenes savstarpējās sarunās, nepārtraukti tika tirzāti un meklēti iemesli, kāpēc tas ir noticis un kā to būtu varējis novērst. Kāpēc ātrāk nekas netika darīts.

Manuprāt, šī ir ļoti nozīmīga pieņemšanas procesa daļa - spēt izdusmoties, izlaist tās emocijas ārā, lai atbrīvotu vietu citām, konstruktīvākām domām. Izdusmoties var ne tikai kliedzot un plēšot traukus. :) Man dusmas nāca ar asarām un daudz sarunām par šo tēmu.
 

Trešā stadija - depresija.

Un tad - slavenā depresija. Depresijas fāze ir ilga. Un tā ir viļņveidīga. Ir brīži, kad tās ir skumjas par pazaudēto sapni, tad briesmīgs nogurums, tad milzīga bezpalīdzība, sajūta, ka cīnies ar vējdzirnavām, nevēlēšanās vairs tā dzīvot un pat nespēja saskatīt nākotni.

Piecu gadu laikā, es trīs gadus pavadīju psihoterapijā, dzēru antidepresantus un vienā momentā pat mēģināju pārliecināt savu terapeiti, ka man noteikti ir bipolārie traucējumi, jo nevar būt tā, ka ir periodi, kad man viss ir labi un esmu entuziasma pilna un tad ir brīži, kad bēdas ir tik lielas, ka neredzu iespēju ar tām sadzīvot. Protams, ka man nebija nekādu bipolāro traucējumu. :) Tā vienkārši bija daļa no pieņemšanas procesa, kas mani nepātraukti mētāja pa emociju kalniņiem.

Šajā fāzē vissvarīgākais ir nekautrēties par savām sajūtām un atrast profesionālu atbalstu, kas var palīdzēt tikt āra no grūtākajiem periodiem. Un tādu būs, tici man. Meklēt speciālista palīdzību ir labākais, ko tu priekš sevis pieņemšanas laikā vari izdarīt, jo vienai tikt galā ar emociju lavīnu nav iespējams.

Ceturtā stadija - samierināšanās.

Kādā brīdī nāk samierināšanās. Šī fāze arvien mijas ar depresīvo, jo tici vai nē, dzīvei patīk ik pa laikam visu samaisīt, lai nav tik vienkārši. Savā pieredzē to esmu izjutusi vairākas reizes. Pirmo reizi, kad Miķelim trīs gadu vecumā sākās epilepsija, kas bija jauns, milzīgs izaicinājums mūsu ikdienai. Tad, kad Miķelis ātri izauga un pazaudēja visas spējas, ko bija līdz tam apguvis. Un tad, ik pa laikam, kad saprotu, cik ļoti mans bērns atšķiras no tipiskajiem vienaudžiem - uzsākot dārziņa gaitas, izlaidumu laikā utt.

Taču pienāk brīdis, kad kaut kā vienkārši turpini dzīvot, pielāgojoties tiem apstākļiem, kas ir. Dzīve iekārtojas jaunās sliedēs. Tu apgūsti veidu, kā palīdzēt savam bērnam, kā viņu aprūpēt, kā iesaistīt savā dienas ritmā. Tu pieņem bērnu, situāciju un dzīvi tādu, kāda tā ir.  Arī to, ka tevi gaida arvien jauni izaicinājumi, jaunas grūtības un jaunas situācijas, kas būs jārisina. Taču tad tu jau proti šķirot, ar kurām vējdzirnavām tu spēj un vēlies cīnīties. Un apzinies savus resursus, kas palīdz objektīvāk skatīties arī nākotnē.

Katrai no mums ir un būs savs pieņemšanas ceļš. Izvērtējot savu pieredzi, es apkopoju dažus ieteikumus, kas man palīdzēja pieņemšanas procesā. Varbūt arī tev tie būs noderīgi.
 

• Izveido sev apkārt atbalsta komandu - tuviniekus, draugus, ārstus, speciālistus, sociālos darbiniekus - cilvēkus, kuri tev var palīdzēt ikdienā, dažādu lēmumu pieņemšanas procesā un arī krīzes situācijās.
• Iepazīsties ar citām mammām vai ģimenēm, kas audzina īpašo vajadzību bērnus, ar tādu pašu vai citu diagnozi. Neviens cits tik labi nesapratīs tavas izjūtas, kā mamma, kas ir izgājusi tam cauri.
• Pārstāj salīdzināt sevi un savu bērnu ar citiem - pat ar tādu pašu diagnozi. Atceries, ka katrs bērniņš ir citādāks, ar citām vajadzībām. Tāpat tu esi savādāka kā citas mammas. Ko dara un kas strādā vienai, var pilnībā nesaderēt ar tavu raksturu, dzīvesveidu un uzskatiem. Nav viena pareizā paņēmiena. Meklē un sajūti savu veidu kā dzīvot un rūpēties par bērnu.
• Atceries, ka Tu sev esi prioritāte. Tev vispirms ir jāparūpējas par sevi, savām pamatvajadzībām un tikai tad par bērnu. Ja būsi nogurusi, vai pat izdegusi, tu nespēsi nevienam palīdzēt. Un ar rūpēm par sevi, es domāju fizisko un mentālo veselību, kā arī iespēju strādāt vai citādāk realizēties, intereses un hobijus un arī laiku ar savu dzīvesbiedru divatā.

Lai kur Tu būtu savā pieņemšanas ceļā, es vēlu Tev sirdsspēku un spēju saklausīt sevi. Izsērot. Un sajust savu jauno dzīves ceļu. Tev tas izdosies. Es zinu.

Evita